Joahims Zīgerists
| Joahims Zīgerists | |
|---|---|
| Saeimas deputāts | |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1947. gada 29. janvārī Neikirhene, Šlēsviga-Holšteina, Britu okupācijas zona, .svg){kind=small} Sabiedroto okupētā Vācija(tagad  Vācija) |
| Miršanas dati |
2023. gada 28. janvārī (75 gadu vecumā) Hamburga, Vācija |
| Politiskā partija | |
| Profesija | žurnālists, politiķis |
Joahims Zīgerists (vācu: Joachim Siegerist, dzimis 1947. gada 29. janvārī, miris 2023. gada 28. janvārī[1]) bija Vācijas žurnālists un politiķis, kas kādu laiku darbojās arī Latvijas politikā kā LNNK, vēlāk Tautas kustības "Latvijai" līderis un 5. Saeimas deputāts (1993—1995).
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1947. gada 29. janvārī pēc Otrā pasaules kara britu karaspēka okupētajā Šlēsvigas-Holšteinas Neikirhenes pilsētā kā Verners Joahims Bīrbrauers (Werner-Joachim Bierbrauer), viņa tēvs (ārlaulībā) bija Latviešu leģionā iesauktais agronoms Ludvigs Jānis Šmits (dzimis 1908. gadā Jaunsvirlaukas pagastā).
Apguva žurnālista amatu, kā reportieris darbojās populārajos izdevumos Bild-Zeitung un Hörzu.[2]
Vācijas politikā darbojies kopš 1980. gadu sākuma, bijis konservatīvo labējo politisko spēku atbalstītājs. Kopš 1986. gada J. Zīgerists bija labējās politiskās organizācijas Die Deutschen Konservativen dibinātājs un priekšsēdētājs. Pēc Vācijas atkalapvienošanās 1990. gadā neveiksmīgi centās kļūt par Bundestāga deputātu.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas J. Zīgerists 1992. gadā ieguva tēva īpašumu Jaunsvirlaukas pagasta "Gaideļu Viduču" mājas,[3] kā arī Latvijas pilsonību.
Politiskā darbība Latvijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirms 5. Saeimas vēlēšanām J. Zīgerists iestājās LNNK. 1993. gadā notikušajās vēlēšanās ar populistiskiem[4] paņēmieniem (ieskaitot banānu dāļāšanu vēlētājiem, kas ar autobusiem tika vesti no Rīgas uz Jelgavu, lai nobalsotu par viņu,[5] jo kandidēja Zemgales vēlēšanu apgabalā) J. Zīgeristu ievēlēja 5. Saeimā. 1994. gada 1. janvārī viņš izstājās no LNNK frakcijas (pēc citiem avotiem — tika izslēgts jau 1993. gada beigās, kā pamatu minot "sistemātisku rīcību, kas diskreditē LNNK"[6]). 5. Saeimā J. Zīgerists darbojās Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā. Šajā laikā viņš veicis arī labdarības un sociālās palīdzības darbu, izmantojot izveidoto organizāciju "Rūpju birojs".[7]
1994. gadā J. Zīgerists izveidoja savu politisko spēku "Tautas kustība Latvijai" (TKL) un līdz 1998. gadam bija līdzpriekšsēdētājs kopā ar Odiseju Kostandu. Sakarā ar sēžu neapmeklēšanu 1995. gada 23. augustā 5. Saeima pieņēma lēmumu "Par deputāta J. Zīgerista izslēgšanu no Saeimas sastāva".[8]
Sēžu neapmeklēšana bija saistīta ne vien ar politiķa nespēju apgūt latviešu valodu, bet arī ar tiesvedību 1994. gadā Hamburgā, kuras rezultātā J. Zīgerists tika sodīts ar 18 mēnešu reālu cietumsodu par rasu naida kurināšanu. Vēlreiz sodīts 1997. gadā ar 21 mēnešu nosacītu cietumsodu un naudas sodu par rasu naida kurināšanu.[9]
Kaut arī 6. Saeimas vēlēšanās pats J. Zīgerists nekandidēja (liegta iespēja kandidēt, jo nav atbilstošu latviešu valodas zināšanu), viņa izveidotā partija vēlēšanās sasniedza labu rezultātu un ieguva 16 deputātu vietas 6. Saeimā, izveidojot koalīciju ar Demokrātisko partiju "Saimnieks". Koalīcijas virzīto Ministru kabinetu ar Ziedoni Čeveru valdības vadītāja amatā gan Saeima neapstiprināja.[10]
1996. gada pavasarī iznāca Māra Ruka dokumentālā, Zīgerista dubultmorāli un darbības veidus atmaskojošā grāmata "10 mēneši ar Joahimu Zīgeristu", kas kļuva ļoti populāra. Tas bija pirmais darbs latviešu valodā par kāda politiķa un "aizkulišu spēlīšu" atmaskošanu, ko paveica tuvu stāvošs līdzstrādnieks.[11]
Pēc TKL neveiksmīgā starta 1998. gada 7. Saeimas vēlēšanās (ieguva 1,7% balsu un neiekļuva parlamentā) J. Zīgerists nolēma pārtraukt šīs partijas darbību,[12] atkāpās no partijas līdzpriekšsēdētāja amata un atgriezās Vācijā, kur piedalījās Die Deutschen Konservativen aktivitātēs un nodarbojās ar publicistiku.
2003. gadā pirms referenduma par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā J. Zīgerists aģitēja pret Latvijas pievienošanos organizācijai.
2016. gadā iznāca viņa memuāri "Joahims Zīgerists. Par sevi, par Vāciju un arī par Latviju".[13]
Publicistika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Willy Brandt — Das Ende einer Legende (1989)
- Das Testament des Uwe Barschel (1989)
- Onkel Herbert wie er wirklich war und Das rote Quartett (1994)
- Leibchen und Strapse (2005)
- Was ungeschrieben blieb (2006)
- Sprechende Bilder (2007)
- Gegen den Wind pinkeln (2008)
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Miris kādreizējais Saeimas deputāts Joahims Zīgerists». Sabiedrība un politika (latviešu). 2023-02-02. Skatīts: 2023-02-06.
- ↑ Aktion Reiskorn. Ein deutscher Rechtsradikaler will mit milden Gaben und nationalistischen Parolen in Riga politische Karriere machen spiegel.de, 29.03.1993 (vāciski)
- ↑ Zīgerists Ziemassvētkus svinēja Latvijā! jauns.lv 2010. gada 14. janvārī
- ↑ Zīgerista banāni diena.lv 2014. gada 6. oktobrī
- ↑ Zīgerists vairs neiebilst pret ES un NATO; lielāko draudu saskata islāmā Ģirts Kasparāns, Mājas Viesis, 2017. gada 30. janvārī
- ↑ «Līkumotā politodiseja». www.diena.lv. Skatīts: 2023-02-03.
- ↑ LETA. «Mūžībā devies kādreizējais Saeimas deputāts Joahims Zīgerists». delfi.lv (latviešu), 2023-02-02. Skatīts: 2023-02-03.
- ↑ saeima.lv
- ↑ «Zīgerists galavārdā neko neatsauc». www.diena.lv. Skatīts: 2023-02-03.
- ↑ «Šajās dienās». Ievanda. 1995.12.07. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2017. gada 17. septembrī.
- ↑ «Pietiek :: Primitīvs populisms Latvijas politikā – jau kopš astoņdesmito gadu beigām». m.pietiek.info. Skatīts: 2023-02-06.
- ↑ Nellija Ločmele. «Zīgerista partija pārtrauc darbību». Diena, 1998. gada 12. novembris.
Tautas kustība Latvijai (Zīgerista partija) pārtraukusi savu organizatorisko darbību, izvērtējot neveiksmīgo startu 7.Saeimas vēlēšanās.
- ↑ «janisroze.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 7. aprīlī. Skatīts: 2017. gada 18. septembrī.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
|